Aina Muceniece-Rigvir izgudrotāja Dr.med.(1974), Dr.med.habil.(1992), LZA Goda locekle (1992), Emeritētā zinātniece imunoloģijas, onkoloģijas un virusoloģijas problēmās (1996), atzinības krusts par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā (2005). Dalība trīs zinātnisko biedrību-onkologu, imunologu un mikrobiologu darbā un divu zinātnisko padomju locekle ar zinātniskā nosaukuma piešķiršanas tiesībām. 24.gadus vadījusi A.Kirhenšteina v.n. Mikrobioloģijas un Virusoloģijas institūta vēža viroterapijas laboratoriju (1965. – 1989.), izstrādājusi oriģinālu virusālas dabas imūnmodulātoru ar pretvēža iedarbību-Rigvir. Mūžībā aizgājusi 2010.gada 14.februārī, 85.gadu vecumā.

2002.gada 24.maijā tika nodibināta sabiedriskā organizācija
„Ainas Mucenieces biedrība vēža imūnterapijas izstrādei”
Biedrību dibināja Dr.habil.med. Aina Muceniece, Dr.biol. Dite Venskus; Dr.med. Rūta Brūvere; Dr.med. Guna Feldmane un ekonomiste Natālija Astafurova; goda biedri Dr.med. Velta Bramberga. Latvijas Onkologu asociācijas goda locekle, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktore, Eksperimentālās un Klīniskās Medicīnas institūta direktore (1970-1990) un LPSR galvenais onkologs. Dr.habil.med. Ēvalds Ezerietis.
Biedrības vadītāja Dr.biol. Dite Venskus

Par Biedrības paveikto skatīt sadaļā – Notikumi

A.Muceniece ir izstrādājusi 188 zinātniskās publikācijas, 3 monogrāfijas. Tulkojusi I.P.Pavlova “Darbu izlase”( LV izdevniecība, Rīga, 1952.,440.lpp.). Organizējusi 4 Vissavienības simpozijus par vēža viroterapijas problēmām ar tēžu materiāliem. Ar zinātniskiem ziņojumiem piedalījusies starptautiskos kongresos par mikrobioloģijas, virusoloģijas, imunoloģijas un radioloģijas problēmām: Maskavā (1962,1966), Tokijā (1966), Budapeštā (1972,1978,1986), Florencē (1974), Bukarestē (1976), Milānā (1984), Stokholmā (1985,1988), Venēcijā (1989,1991), Kijevā (1990-1993), Ļeņingradā (1991), Skrundā (1994), Londonā (2002), Lietuvā (2002).

A.Muceniece 7.Starptautiskajā pretvēža kongresā Maskavā 1962.gadā (pirmā no kreisās, apakšējā rindā)

Zinātniskās monogrāfijas un izdotie rakstu krājumi

A.Muceniece, N.Pakalniņš. Вирусные нейроинфекции Коксаки и ЕСНО. Rīga, 1964. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība.129 lpp.
A.Muceniece. Онкотропизм вирусов и проблема виротерапии злокачественных опухолей. Rīga, 1972., izd. Zinātne, 443 lpp.
A.Muceniece, A.Ferdats. Virusoloģija (Rokas grāmata). Rīga, 1985., izd.Zvaigzne. 200 lpp.
Tulkota zinātniska grāmata: I.P. Pavlovs. Darbu izlase. Latvijas valsts izdevniecība. Rīga, 1952., 440 lpp.
Vīrusu onkotropisms. Rīga, Zinātne, 1969., 219 lpp. (krievu val.).
Vīrusi vēža terapijā. Eksperimentāli pētījumi. Rīga. Zinātne, 1978., 204 lpp. (krievu val.).
Vīrusu onkotropisma imunoloģiskie aspekti. Rīga, Zinātne, 1979., 120.lpp (krievu val.).
Audzēju heterogenizācija. Rīga. Zinātne, 1980., 159 lpp. (krievu val.).
Audzēju imunoloģija. Rīga. Zinātne, 1982., 207 lpp. (krievu val.).
Audzēju imūnterapijas nespecifiskie stimulātori. Rīga. Zinātne, 1985., 223 lpp. (krievu val.).
Pretvēža imunitātes modulācija pēcoperācijas periodā. Rīga, Zinātne, 1988., 142 lpp. (krievu val.).
A.Muceniece, R.Brūvere, D.Venskus, G.Feldmane. Metodiskās norādes biopreparātu Rigvir, Larifāns lietošanai onkoloģijā un sekundāro imūndeficītu profilaksei. Izdevējs: Ainas Mucenieces biedrība vēža imūnterapijas izstrādei, Jelgava, 2006.
A.Muceniece, D.Venskus. Kā vērtēt imunitāti. Melanomas modelis. Izdevējs: Ainas Mucenieces biedrība vēža imūnterapijas izstrādei, Rīga, 2008.


Ainas Mucenieces vadībā izstrādāto zinātnisko disertāciju un to autoru saraksts

Guna Feldmane. Poliomas vīrusa eksperimentālā infekcija un tās izmaiņas natīvā interferona ietekmē. 1967.g. (latviešu val.).
Rita Garklāva. Enterovīrusu onkotropisma noteikšana pret cilvēka audzējiem ar adsorbcijas metodi. 1968.g. (krievu val.).
Andris Ferdats. Enterovīrusu onkotropo un onkolītisko īpašību izpēte ar cilvēka angiosarkomas heterotransplantātu. 1969.g. (krievu val.).
Miķelis Rudzītis. Vēža slimnieku mononukleāro šūnu mobilizācijas reakcija iekaisuma perēklī. 1970.g. (krievu val.).
Olita Heisele. Virusālā imūnmodulātora ietekme uz ādas melanomas slimnieku imunoloģisko reaktivitāti. 1987.g. (krievu val.).
Andris Ferdats. Vīrusi kā audzēja augšanas imūnmodulātori. 1989.g. (krievu val.).*
Liliana Glinkina. Virusālās dabas imūnmodulātora ietekme uz pretaudzēja imunitātes lokālo un sistēmas izpausmi kuņģa-zarnu trakta vēža slimniekiem un ādas melanomas slimniekiem. 1993.g. (krievu val.).
* – Habilitētā medicīnas doktora disertācija konsultēta


Ainas Mucenieces konsultēta tēmas izvēle un disertācijas darba izstrāde

Ārija Volrāte. Enterovīrusu izplatība veseliem bērniem poliomielīta dzīvās vakcīnas pielietošanas laikā. 1963.g. (krievu val.).
Biruta Popēna. Piridoksīna, folijskābes, kobalamīna un askorbīnskābes ietekme uz interferona un gripas vīrusa V antigēna veidošanos cāļu embrijā. 1968.g.
Dite Venskus. Ādas melanomas slimnieku perifēro asiņu imūnšūnu daudzums un to savstarpējās attiecības. 1993.g.


Ainas Mucenieces vadītās Augusta Kirhenšteina v.n. Mikrobioloģijas un Virusoloģijas institūta viroterapijas laboratorijas organizētie simpoziji par vēža viroterapiju un iegūtās atziņas

1969.g. – Viroterapijas klīnisko novērojumu analīze Secinājums: viroterapija klīniski nekaitīga un epidemioloģiski nav bīstama.
1977.g. – Vēža viroterapija un mākslīgā heterogenizācija Secinājums: Viroterapijas klīniskais efekts saistīts ar audzējšūnas virsmas struktūras izmaiņām.
1983.g. – Pretvēža imunitātes nespecifiskie stimulātori Secinājums: Imūnterapija un viroterapija paildzina dzīvildzi.
1988.g. – Vēža imūnterapijas aktuāli jautājumi Secinājums: Jāturpina strādāt, kooperējoties ar dažādām onkoiestādēm.

A.Muceniece ar kolēģiem, draugiem, radiem un atbalstītājiem savā Lielajā jubilejā 2004. gada martā Rīgā Medicīnas vēstures muzejā. (septītā no kreisās puses, augšējā rindā).

Aina Muceniece par sevi
Dzīves ceļš – pakļauts Liktenim un Gribai

Liktenis un Griba. Griba un Liktenis. Tie ir tie, kas nosaka cilvēkbērna dzīvi uz šīs mazās zemes lodītes bezgalīgajā pasaules telpā. Vismaz tā bija ar mani. “Griba, tās ir tavas debesis, bērns,” teicis Zentas Mauriņas tēvs. Tās vēl šodien ir manas debesis. Bet Liktenis – kāds nu kuram. Man tas bija karš, ceļš zinātnē un mūsu tautas trešā atmoda. Bija arī daži cilvēki, bet par tiem – vēlāk.

Piedzimu es mazā zvejnieku mājiņā uz Daugavas krasta Katlakalna pagastā, Rumbulā, pavisam netālu no tās vietas, kur 2.pasaules karā noslepkavoja tik daudz žīdu tautības cilvēkus. Šo manu dzimto mājiņu bija uzcēlis mans vectēvs Pēteris Stinkulis uz piecu pūrvietu zemītes, ko savukārt viņa vectēvs bija saņēmis no cara tētiņa par 25 gadu kalpošanu cara armijā. Tā bija viena istabiņa, liela maizes cepšanas krāsns, virtuves daļa un forūzis. Manā dzimtā bija “buntovščiki” visādā ziņā. Vecaistēvs, kuru es neredzēju, bija piedalījies 1905.gada revolūcijas notikumos un no soda ekspedīcijas (melnās sotņas) viņu paglāba tikai viņa tēvs – šis cara zaldāts ar savu cara doto krustu un krievu valodas zināšanām. Mani onkoļi – manas mammas četri brāļi arī bija nemierīgi, pretestības pilni tai varai, kas pār tiem valdīja. Un kā gan lai samierinātos, jo pretestību izjuta jau ejot skolā Rīgas pievārtē netālu no Šķirotavas stacijas, kad skolotājs sita pa muti, ja brīvstundās padzirdēja latviešu valodu, kurā drīkstēja runāt tikai latviešu valodas un ticības mācības stundās. Augot šai nemiera un cīņas atmosfērā, acīmredzot, es arī kaut ko mantoju, jo citādi nebūtu aizgājusi karā, kas mani pārsteidza 17 gadu vecumā. Es biju Viļa Olava (1941.g. – 1.Rīgas pilsētas ekonomiskais tehnikums) 4.klases skolniece un trīs dienas jau biju nostrādājusi vasaras praksē gumijas rūpniecības “Sarkanais kvadrāts” kancelejā. 27.jūnijā ap pusdienas laiku fabrikas strādniekus mobilizēja – visus ko varēja. Man uzlika uz pleciem Sarkanā krusta somu , kaut kādu šauteni (vēlāk noskaidrojās, ka tā bija medību bise, bet šaujamās skrotis man nebija) un teica, ka jāiet uz Juglu pārsiet ievainotos, jo vācietis metot bumbas. Un tā mēs gājām; man soma uz pleciem, mugurā katūna kleita, kājās šifona zeķes un zamša kurpītes, kabatā daži rubļi un kapeikas. Jugla manās atmiņās palikusi uz visu mūžu. Vācieši uzlidoja un šaudījās no lidmašīnām, kaut kur dega mājas, kaut kur kliedza, kaut kur gulēja jau miruši, kaut ko es arī pārsēju, bet vairāk rūpējos par savu frizūru, lai nebūtu nesmuks līķis, ja gadījumā nošaus. Nenošava un tajā naktī ejot nokļuvām Siguldā, tad Smiltenē, tad jau ar mašīnām cauri Igaunijai līdz Kingisepai. Vai es sapratu, ka pārnākšu mājās tikai pēc kara beigām, ka mammai un māsiņai būs mani jāapraud? Vai es sapratu, ka man būs zudušas mājas, ka man būs mežā jāzāģē koki un par darbu pat pusdienas nepienāktos. Mani izglāba mana Likteņa cilvēks – Dr. Emīls Planderis – pirmās krievu laika Veselības aizsardzības ministrs, organizējot medmāsu skolu Baškīrijā, Tirleānā. Un tā es kļuvu par Tirleānas meiteni un mediķi, kaut gan sapņoju kļūt par literatūras kritiķi. Pēc pusgada kursiem un trūcīgās maizes devas, mūžīgā izsalkuma es tiku nosūtīta uz Jaroslavas pilsētu un 8 mēnešus nostrādāju kara hospitālī, kurā mediķu sastāvs galvenokārt bija ukraiņi. Tas bija laiks, kad vācieši bombardēja Maskavu un dažu dienu laikā ievainotie karavīri bija tik daudz, ka nācās strādāt pat 48 stundas no vietas un darīt visu – pārsiet, dot zāles, barot, dot narkozi, pārliet asinis un klausīties vaidos un redzēt izmisumu. Un tad Dr.Planderis otreiz iejaucās manā liktenī. Es saņēmu telegrammu, ka esmu ieskaitīta Maskavas 1. Medicīnas institūta pirmā kursā bez jeb kādiem eksāmeniem un dokumentiem, jo karā aizejot man bija tikai skolnieka tramvaja kartiņa, piepilsētas vilciena brīvbiļete (tēvs bija dzelzceļnieks) un 26. jūnijā 1941.gadā izsniegtā apliecība Nr.2473, ka esmu “Sarkanā kvadrāta” strādniece. Šajā fabrikā mana mamma nostrādāja visu savu darba mūžu. Sāku es savas studijas nevis Maskavā, bet Ufā, jo institūts bija tur evakuēts. Sākums bija gaužām bēdīgs, jo kopmītnēs vēl atradās kara hospitālis un man vairākas nedēļas nācās nakšņot Ufas stacijā uz grīdas. Mēs bijām piecas meitenes no Rīgas un vēlāk visas piecas dzīvojām vienā kopmītnes istabiņā. Tas mūs izglāba, jo vajadzēja stāvēt rindā pēc maizes ik piekto dienu. Tas nebija tik vienkārši, jo rindu vajadzēja ieņemt jau četros naktī un Ufā sals reizēm bija -30oC. 400 grami maize, bet dažkārt tās vietā 280 grami rūgti milti (vērmeļaini lauku dēļ), kurus sajaucām ar sniegu un anatomijas auditorijā uz mazas krāsniņas cepām “ļepjoškas”. Tā bija vismīļākā vieta institūtā, jo vienīgi tur ziemā bija daudzmaz silts. Malku gādāja paši studenti, arī mēs mežā zāģējām un uz ragaviņām atvedām. Un, lai nu kā, es 27.februārī savā ieskaites grāmatiņā saņēmu pirmo ieskaiti marksisma-ļeņinisma pamatos. Jāpiemin, ka tas bija visgrūtākais priekšmets pirmā kursā, jo mēs neviena tā īsti nepratām vēl krievu valodu un es pat nesapratu, kas ir “stačka”, vārds, kas tik bieži atkārtojās pirmās trīs nodaļās. Ar fiziku, ķīmiju, latīņu valodu, vācu valodu, pat anatomiju gāja jau diezgan labi, pat ļoti labi (otļično) bija parastā atzīme. Atzīmi “labi” dabūju tikai kara mācībā, jo ar to šauteni es netiku īsti galā. Vasarā strādājām kādā Baškīrijas kolhozā. Vajadzēja ar sirpi pļaut rudzus, kuru stiebriņi viens no otra bija gandrīz rokas stiepienā; vai nu reti iesēti vai slikti dīguši. Maizes vietā kolhozā bija jāēd ļoti rūgta rudzu miltu biezputra (pahļopka) un nātru zupa. Kas vēl – neatceros. Rudenī mūs sagaidīja prieks – institūts devās atpakaļ uz Maskavu. Mes ilgi braucām cauri visai krievu zemei un katrā stacijā varējām atļauties kaut ko nopirkt; kādu kartupeli, bieti, pat ābolu. Mēs bijām laimīgas un spara pilnas. Braucot dziedājām savas mīļās tautas dziesmas, saldi gulējām vilciena ieaijātas un cerības, ka karš vairs nebūs ilgi un mēs atkal tiksim mājās, mazināja skumjos brīžus, kas šad tad tomēr uznāca, domājot par mājām.

Maskavā dzīvojām atkal visas piecas vienā kopmītnes istabā un par mācīšanās vietu izvēlējāmies Ļeņina vārdā nosaukto biblioteku, kur bija silts, kluss un vienmēr noskaņojums mācīties. Valoda jau tā kā bija apgūta un es, tā atskatoties uz savu dzīvi, domāju, ka mans ceļš zinātnē aizsākās jau studiju gados Maskavā tieši minētā bibliotekā, kurā es gatavoju savu pirmo referātu studentu mikrobiologijas pulciņā sanāksmei – bakteriofagija. Es nedaudz piestaigāju arī bioloģijas pulciņā, bet pārsvars nosvērās par mikrobioloģiju, jo profesors, kurš lasīja šo zinātni, mani aizrāva ar savu bieži atkārtoto “katra šaura zinātnes joma apskatāma ar plašu skatienu, iesaistot tās izpratnē izziņas no citām bioloģijas, un ne tikai, zinātnes nozarēm”.

Tā pagāja 1943./1944. gada 2.kursa mācību laiks un manas atzīmes 3. un 4. semestra eksāmenos palika tādas pašas – ļoti labi. Mani šad tad izbrīnīja, ka es ļoti maz atcerējos par savu dzīvi Latvijā; kāda bija mana māja, kādas bija manas drēbes, bada maize mācoties un tamlīdzīgi. Vai tā bija psiholoģiska amnēzija, jo kāda īpaša kontūzija pirmajās kara dienās, izņemot bailes, izmisumu un izsalkumu, mani nebija skārusi.

1944.gada augusta sākumā es ar pirmo vilciena sastāvu, kurā viens vagons bija ar medikamentiem, citi ar slimnīcas inventāru, biju jau Daugavpilī, kur man uzdeva Daugavpils bijušā psihiatriskā slimnīcā iekārtot civilu slimnīcu un būt par tās vecāko māsu. Es, protams, no priekšniecības, toreizējā Veselības aizsardzības ministra …Grigoraša saņēmu rājienu, jo biju piepildījusi ar slimniekiem vienu pēc otras jauniekārtotās palātas, nemaz neņemot vērā slimības raksturu. Viņa teiktais “o,bože!” man vēl tagad skan ausīs. Daugavpilī vairs nebadojos, jo pārtikas kartiņa bija augstākas likmes un lauku cilvēki nesa krējumpudeles un olas. Vienā mēnesī mans svars palielinājās par 10 kilogramiem.

Septembrī es kļuvu nemierīga. Rīgā vēl bija vācieši, bet Maskavā sākās 3.kurss. Šī vēlme mācīties guva pārsvaru un es nolēmu braukt atpakaļ uz Maskavu, savu čemodānu (tā bija dzelzs kaste -vāciešu 3 bumbu iesaiņojumam), kurā bija dažas ļoti vecas medicīnas grāmatas krievu valodā, tulkotas no vācu valodas (1898.gada izdevumā) un kazas ādas veste, kaut kur Daugavpilī dabūta, es atstāju pie Daugavpils stacijas sienas, jo ausīs skanēja bērnībā dzirdētie vecāsmātes vārdi “manta velk pie zemes” un čemodāns bija šausmīgi smags.

Kaut kā nokļuvu Maskavā un turpināju studijas 3.kursā. Klausījos ķirurģiju, iekšķīgās slimības, bija arī prakse klīnikās. Turpināju klausīties mikrobioloģiju.

Pēc 19.oktobra sāku rakstīt vēstules mammai, bet nesaņēmu atbildes. Vācu laikā bija mainīti ielu nosaukumi, bet uz vēstuli, rakstītu “Vecaimātei Rumbulā” saņēmu garu vēstuli no savas mīļās un bieži apraudātās māmiņas. Māja, kurā mēs pirms kara dzīvojām, bija bumbošanas laikā sadegusi un mana māmiņa bija palikusi “plika kā baznīcas žurka”, bet laimīga – tik pēkšņi pazudusī meita – atradusies. Iebraucu Rīgā 1944.gada 31.decembrī un devos naktī viena pāri Daugavas pagaidtiltam uz Torņakalnu, garām tagadējam Uzvaras laukumam, garām Arkādija parkam uz mazu vienistabas dzīvoklīti Vienības gatvē pretim Rīgas Bērnu slimnīcai, kur mana mamma bija apmetusies savas māsas, manas krustmātes dzīvoklī. Krustmāte no Salaspils koncentrācijas nometnes bija aizvesta uz Rāvensbrikas nometni Vācijā.

“Es esmu pārnākusi, māmiņ!”, un, šodien to rakstot, uzviļņo šīs manas dzīves epizodes neaprakstāmā laime. Es esmu atkal mājās. Sākās atkal badošanās, aukstums, jo arī mammai pēckara sākumperiodā nebija darba.

Atcerējos savas asins donora dienas Maskavā, kas palielināja ikdienas maizes devu no 400 uz 800 gramiem un devos uz donora punktu nodot asinis. Sameklēju arī Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekānu Dr.Balodi – acu ārstu, kas mani ieskaitīja trešajā kursā. Sākās studijas un lielā kājāmstaigāšana uz tagadējo Paula Stradiņa un 1.pilsētas slimnīcu un agrā celšanās, jo lekcijas sākās astoņos no rīta, bet transports pilsētā vēl nebija atjaunots. Auditorijas bija aukstas, sēdējām ar visiem mēteļiem un cimdiem rokās. Tur, kur tagad Stradiņa slimnīcā ir P.Stradiņa auditorija, stāvēja maza taupības krāsniņa, kura mūs ar pašu atnesto kurināmo mazliet sasildīja. Sākumā es biju “šokā” no lekciju, varētu teikt, kvalitātes, jo mācību spēki bija izklīduši pasaulē vai vēl Kurzemē. Vienīgās lekcijas, kuras mani apmierināja, bija profesora Miķelsona lasītās 1.slimnīcā. Sāku jau domāt par atgriešanos Maskavā, kad no Kurzemes ieradās profesors Kristaps Rudzītis un no 12.jūnija 1945.gada sāka lasīt savas brīnišķīgās lekcijas uz konkrēta slimnieka analīzes fona. Savu atmiņstāstu par viņa lekcijām esmu uzrakstījusi viņam veltītā piemiņas grāmatā*. Es viņu uzskatu par savu likteņcilvēku, kurš bija tāds arī manā zinātnes cilvēka ceļā.

Klausījos un biju apmierināta arī ar profesora Paula Stradiņa lekcijām ķirurģijā un medicīnas vēsturē. Medicīnas vēsturē eksāmenu liku, stāvot pie izlietnes, kad viņš mazgāja rokas, gatavojoties operācijai. Ļoti patika docenta Tiesnieka lekcijas un praktiskie darbi ķirurģijā un sāp šī lieliskā ārsta liktenis (viņu apcietināja un izsūtīja). Elpu aizturējusi, klausījos docenta Ēbeļa lekcijas bērnu slimībās, kurās viņš mums mācīja “ņemt bērnu ar drošām bet mīļām rokām”. Sāku jau apsvērt iespējas varbūt specializēties bērnu slimībās. Tomēr iztikšana ar stipendiju bija pagrūta un sāku meklēt sev algotu nodarbošanos. Kādu laiciņu strādāju Bērnu slimnīcas laboratorijā un apguvu asins analīzes noteikšanu. Un tad man liktenis piesūtīja nākamo likteņcilvēku un tā bija vēlākā profesore mikrobioloģijā Velta Bērziņa, kurai bija nācis rokās mans pie Daugavpils stacijas atstātais čemodāns ar vārdu, uzvārdu un arī mammas adresi. Viņa mani uzaicināja strādāt par laboranti Mikrobioloģijas katedrā un vadīt studentu praktiskos darbus (es gan toreiz vēl nebiju nolikusi eksāmenu mikrobioloģijā un tas bija ar vienīgais no 54 studiju gados liktiem eksāmeniem, kurā mani neeksaminēja, bet ierakstīja teicami, kad es atnācu to kārtot). Profesore Velta Bērziņa bija arī tā, kura mani noveda pie nākošā likteņcilvēka – profesora Augusta Kirhenšteina.

12.jūnijā 1946.gadā es tiku pieņemta par laboranti februārī dibinātās Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūtā vispārējās un medicīnas mikrobioloģijas sektorā. Piecus gadus (līdz 1952.g.) mana darba vieta bija tagadējā Paula Stradiņa universitātes klīnika. Šo periodu esmu aprakstījusi klīnikas 90 gadu jubilejas izdevumā*.

Profesors A.Kirhenšteins izstrādāja zinātnisko darbu plānus piecgadei. Dominējošā tēma bija C un A vitamīnu nozīme infekcijas procesos un imunitātē kā arī mikroorganismu vielu maiņā nozīmīgie preparāti. Mana tēma bija C vitamīna nozīme fagocitozē un šo darbu es aizstāvēju kā kandidāta disertāciju 1954.gada 24.decembrī. Vienlaikus sektorā risināja arī baktēriju rezistences veidošanās problēmu antibiotiku ietekmē, normālās zarnu mikrofloras nozīmi organisma vielu maiņā un antibiotiku ietekmi uz to. Man pat nācās organizēt Rīgā vissavienības konferenci par šo problēmu. Profesora Nikolaja Stoligvo vadībā ņēmu dalību eksperimentālos pētījumos par Latvijā sintezēto prettuberkulozes preparātu – paraaminosalicilskābes un ftivazīda efektivitāti tuberkulozes terapijā. Cik daudz skaistas un miermīlīgas jūras cūciņas aizgāja bojā manās rokās gan fagocitozes gan tuberkulozes pētījumos. Vai Jūs, dvēselītes, esat man piedevušas? Bet ar Jūsu palīdzību es pierādīju C vitamīna lielo nozīmi fagocitēto baktēriju sagremošanas – lizēšanas procesā un pētītie tuberkulozes preparāti glāba daudzus tuberkulozes slimniekus un arī manu vīru Rolandu Mucenieku – žurnālistu.

Šajos piecos gados es kā pavisam jauns cilvēks taisīju galvu reibinošu karjeru: no laborantes uz vecāko laboranti un 1948.gadā, saņemot ārsta diplomu, es kļuvu par institūta zinātnisko sekretāri un, profesora A.Kirhenšteina virzīta, apguvu zinātniskā darba organizātoriskos jautājumus, kas man lieti noderēja, organizējot pētījumus manis 24 gadus (1965.-1989.) vadītā vēža viroterapijas laboratorijā.

Bet pirms tam vēl bija poliomielīta virusoloģijas problēmas. Sākot no 1955.gada sakarā ar šīs slimības uzliesmojumu toreizējā institūta direktore Rita Kukaine man uzdeva sastādīt sarakstu par visu nepieciešamo virusoloģijas laboratorijas organizēšanai un vienlaikus ar organizēšanu iesākās arī poliomielīta vīrusa izdale no slimiem bērniem un izdalīto vīrusu tipizēšana, kā arī pretpoliomielīta pretvielu pētījumi veseliem un slimiem. Šo periodu esmu aprakstījusi kopā ar savu skolnieku, šodien Dr.med.habil. Andri Ferdatu sarakstītā virusoloģijas rokasgrāmatā. Līdz ar efektīvo pretpoliomielīta vakcināciju ar dzīvo vakcīnu, kas likvidēja poliomielīta problēmu republikā, poliomielīta pētījumi vairs nebija aktuāli.

1959. gadā virusoloģijas laboratorijas ietvaros organizēja ļaundabīgo audzēju virusālās etioloģijas pētnieku grupu un sākās mans nozīmīgākais dzīves posms zinātnē.

Strādājot poliomielīta virusoloģisko pētījumu jomā, manā ledusskapī uzkrājās ļoti daudz izolātu, kas nebija poliovīrusi. Pasaules literatūrā tie nosaukti par ECHO- un Koksaki vīrusiem. Tie bija izolēti no slimiem bērniem un tos saistīja ar poliomielītam līdzīgu slimību etioloģiju. Arī es biju izolējusi šādus vīrusus gan pirms gan pēc bērnu pretpoliomielīta vakcinācijas, kurus aprakstīju monogrāfijā kopā ar neiropatalogu Dr.N.Pakalniņu2. Ledusskapjos glabājās arī ļoti daudz zarnu vīrusi, kas bija izolēti no maziem veseliem bērniem (1-5 g.v.), kuru sastība ar infekciozo pataloģiju nebija zināma. Iepazīstoties ar audzēju virusālās izcelsmes pētījumiem, konstatēju, ka jau kopš pagājušā gadsimta sākuma ir iegūta informācija par dažādu sugu vīrusu spēju lokalizēties audzējos un pat tiek pārbaudīta to efektivitāte vēža ārstēšanā. Klīnisko pētījumu attīstību atturēja vīrusu infekciozā daba, jo efektīgi bija tikai dzīvi vīrusi. Šī informācija ierosināja mani pārbaudīt,t.s., onkotropās un onkolītiskās īpašības arī manis izolētiem zarnu vīrusiem. Šīs īpašības pārbaudīju uz cilvēka audzēju operatīvo materiālu, kuru iepotēju Sīrijas kāmju vaigu maisos. Vēlāk izmantoju jau iegūtos cilvēka audzēju (angiosarkomas un hondrosarkomas) pārpotējamos celmus, kurus laipni saņēmu no prof. Veronikas Rozenbahas. Un tā es konstatēju, ka manis izolētie nepatogēnie zarnu vīrusi, dzīvniekam ievadīti muskulī, spēj lokalizēties cilvēka audzēja šūnās un tās iznīcināt. Šādas īpašības bija gan tiem zarnu vīrusiem, kurus es ieguvu no Latvijas bērniem, gan saņemtiem no Igaunijas un arī no ASV Alberta Seibina (poliomielīta dzīvās vakcīnas autora) saņemtiem zarnu vīrusiem, kuri bija izolēti no maziem bērniem.

Zarnu vīrusu onkolīzes pētījumiem laboratorijā un pētījumiem par šīs parādības iespējām izmantot tās vēža terapijā, atdoti manas dzīves 42 gadi. Un, ne tikai manas dzīves, jo 1965.gadā noorganizētā un manis vadītā Vēža viroterapijas (vienīgās pasaulē) laboratorijā strādāja dažādos gados vairāk nekā 20 zinātniskie līdzstrādnieki un laboranti un vēl tikpat onkospeciālisti ķirurgi un ķīmijterapijas ārsti Latvijas Republikā. Gribu pieminēt divus ārstus: Dr I.Priedīti, kura, sakarā ar manām bailēm, manā vietā pirmo reizi ievadīja manis piedāvāto preparātu slimniekam, un Dr. I.Kundziņu, kura apstiprināja klīnikā mūsu laboratorijā iegūtos datus par ķīmijterapijas efekta palielināšanos kompleksā pielietojumā ar Rigvir vakcīnu (ķīmijpreparāts – sarkolizīns, ciklofosfāns var paaugstināt Rigvir lītisko efektu audzējā).

Par virusālās onkolīzes pētījumiem pasaulē un zarnu vīrusu pētījumiem Mikrobioloģijas institūtā manis vadītā laboratorijā esmu sarakstījusi monogrāfiju, kas iespiesta 1972.gadā1.

Šī ilggadīgā darba rezultātā izstrādāts imūnmodulātors ar pretvēža aktivitāti un tā iegūšanas paņēmiens, par kuru 2002.gada 20.oktobrī esmu saņēmusi LR Patentu valdes izsniegtu Patentu. Imūnmodulātors nosaukts par Rigvir (Rīgas vīruss). Tas ir no vesela bērna zarnu trakta izolēts un audzēja audiem pieradināts zarnu vīruss. 35 gadu ilgajā klīniskās izpētes laikā nekad nav radusies vajadzība pārtraukt Rigvir lietošanu nepanesamības vai blakus parādību dēļ. Virusālā imūnmodulātora Rigvir izstrādes laikā ir izdarīti ļoti daudz eksperimentāli pētījumi un klīniskie novērojumi par vēža imunitātes norisēm un Rigvir ietekmi uz tām, salīdzinot ar citiem imūnmodulātoriem. Vēža imunitāte atšķiras no citu infekciju norisēm tikai ar palēninātu dinamiku; procesa sākumā novēro imūnaktivitāti, pēc tās iestājas normalizācijas fāze, kam seko imūnsupresija. Audzēja progresijas fāzē iestājas 1) hiperaktivācija (vēža antigēna pārbagātības izraisīta) vai totāla supresija. Vēža imunitātes norises ir ļoti līdzīgas tai imūnainai, ko novēro HIV slimniekiem dažādās šīs slimības attīstības fāzēs. Akūtās virusālās infekcijās visas šīs parādības noris 2-3 nedēļu laikā. Terapijas efekta iegūšanā ir ļoti svarīgi, uz kāda imūnfona uzsāk ne tikai imūnterapiju, bet ikvienu no klasiskās ārstniecības metodēm, tādēļ imūnsistēmas izmeklēšanai un tās vērtējumam ir būtiska nozīme vēža klīnikā kā terapijas taktikas izvēlē tā arī prognozē.

Par laboratoriskiem pētījumiem un klīniskiem novērojumiem man nācās regulāri ziņot Latvijas onkologu biedrības sēdēs un 1985.gadā Vissavienības Onkoloģijas zinātniskā centrā Maskavā, kur 29 eksperti deva protokolētu atbalstu par Rigvir turpmākiem klīniskiem novērojumiem. Šis protokols pamatoja toreizējai Latvijas Veselības aizsardzības ministrijai ieviest imunologa slodzi visos republikas onkodispanseros – vēža progresijas profilaktiskā efekta pētīšanai, lietojot preparātu Rigvir, galvenokārt, ādas un acs melanomas slimniekiem, jo par tiem bija iegūta vislabākā klīniskā pieredze – 74-80% 5-gadu dzīvildze, ja preparāts pielietots pēc operatīvās terapijas, tā palielinot operācijas efektu par 20-40%. Tie pagaidām melanomas terapijā ir labākie rezultāti pasaulē.

Mans trešais liktenis bija latviešu tautas 3. Atmoda. Kaut gan skaitos latviete, manā gēnu fondā ir lībiešu gēni no manas vecmāmiņas un vectētiņa pa mātes līniju (Turaidas Ozoli un Daugmales Stinkuļi – lībieši). Es ļoti atmodos un atmodās visa mana ģimene. Mani bērni un mazbērni 1991.gada janvāra briesmu dienās veselu nedēļu nodzīvoja TV centrā un es pa nakti nesu barikādiešiem uz Salu tilta karstu tēju un sviestmaizītes. Mana sirds bailēs asiņoja un cerībās līksmoja. Ņēmu dalību Zinātņu Akadēmijas un Universitātes dažādos brīvības pasākumos un sarakstīju arī dažus dzejoļus.

1992.gadā es pensionējos un vienlaicīgi kopā ar med.zin.Dr.Rūtu Brūveri un habil.med.Dr.Andri Ferdatu noorganizējām imunoloģijas laboratoriju “Latima” imūnanalīžu noteikšanai. Tās 10 gados ir noteiktas vairāk kā 2000 analīzes Černobiļas katastrofas likvidātoriem un vairāk kā 1000 analīzes dažādu pataloģiju, t.sk., vēža slimniekiem. Izstrādāju imunitātes vērtēšanas kritērijus, kas deva iespēju vērtēt organisma atsevišķo orgānu un sistēmu imunitātes norises. Turpināju arī 1981.gadā aizsākto darbu pie manas skolnieces Gunas Feldmanes izstrādātā un 1993.gadā Latvijā patentētā imūnmodulātora Larifāna un Rigvir kombinētas pielietošanas vēža un seksuāli transmisīvo infekciju slimnieku imūnmodulācijai, jo katrs no tiem ietekmē organisma aizsardzības mehānismu atšķirīgus posmus. Iegūtie rezultāti ir turpmāko klīnisko pētījumu rosinoši.

2002.gadā “Latimas” laboratorijas darbs pārtaukts finansiālu apsvērumu dēļ. Pēc pensionēšanās turpināju strādāt Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas poliklīnikā par maksas konsultanti imunoloģijas jautājumos, kur kopš 1981.gada strādāju bez atalgojuma un biju laimīga, jo tajā laikā starp ārstu un slimnieku nestāvēja nauda.

A.Muceniece
Rīga, 2004. gads

Meitenei

Valdi pār sevi meitene,
Neļauj, lai Tevi pazemo.
Tev jābūt lepnai,
Tu nedrīksti liekties,
Nekad pēc neīstas laimes tiekties.

Cīnies, cīņā Tu nedrīksti stāt!
Maldi nedrīkst tev, vilināt.
Viss cits lai būtu Tev tikai nieks,
Lai vienīgi darbs Tev īstais prieks.

Jā, darbs Tev , meitene, vienmēr lai svēts.
Tu nedrīksti darba bīties.
Ar darbu augs Tava nākotne,
Tev jāuzkāpj kalna galotnē!

A.Muceniece. Uzrakstīts 16 gadu vecumā, 1940.gadā

Zinātne

Mēs saknēs turamies,
No saknēm augam.
Mēs degam, liesmojam.
Mēs – zinātkāro cilts.
Mēs jaunus liesmu asnus dedzam.
Mēs tālāk redzam.
Mēs – zinātkāro cilts.

Zinātne, zinātne vienojies,
Cilvēci sargāt, apsolies.

Mēs rokās turam domu spēku
Un domu spēks – mūs’ ierocis.
Lai spēks šis gaismā pārstaro
Un cilvēkcilti apgaismo.
Lai sirdsapziņu modina
No ļaunuma, kas pasargā.

Zinātne, zinātne vienojies,
Cilvēci sargāt, apsolies.

Mēs saknēs turamies.
No saknēm augam.
Mēs degam, liesmojam.
Mēs – zinātkāro cilts.
Mēs dzīvīb’s vārdā savas domas raisām.
Mēs dzīvībai un dzīvai domai kalpojam.

Zinātne, zinātne vienojies,
Cilvēci sargāt, apsolies.
A.Muceniece
Kleistos 16.11.1988.